Nepatērējot pietiekamu šķidruma (ūdens vai izotoniku šķidumu) daudzumu, nirējs apzināti kaitē savai veselībai.

Daži cilveki, par nelaimi ļoti bieži apzināti nedzer ūdeni pirms niršanas, pat tad, kad izjūt slāpju sajūtu. Tas saistīts ar bailēm no “pēkšņas mazās vajadzības” esot zem ūdens. Ticiet man, labāk “izdarīt lietu” hidrotērpā, īpaši, ja tas ir slapjais, un pēc tam to izmazgāt nekā pakļaut sevi nevajadzīgam riskam iegūt DKS, it sevišķi ja veicat vairākus nirienus pēc kārtas.

Situācijas paskats visnotaļ neiepriecinošs. Dēļ ieborētās kauna sajūtas un nezinot cilvēka fizioloģijas procesus kā arī neievērojot brīdinājumus, iespējamas nepatīkamas sekas – veselības problēmas.

Pamēģināsim detalizētāk iztirzāt problēmu, kas skar urīna izvadi niršanas laikā, jeb: “Kāpēc niršanas laikā regulāri ir vajadzība doties uz tualeti?”

Dabas iekārtotais mehānisms ir diezgan daudzpusīgs un nebūt ne vienkāršs, taču pamēģināšu izskaidrot tā, lai visi to saprastu.

Normālā stāvoklī uz sauszemes, diezgan liela asiņu masa atrodas ķermeņa lejas daļā. Kāju elastīgās vēnas var saturēt līdz pat 800 ml asiņu. Tas notiek gan gravitācijas ietekmē, gan arī lielās kāju muskuļu masas dēļ, kuru apgādei ar skābekli nepieciešams daudz asiņu.

Tagad iedomāsimies, ka nirējs iegremdējas. Gravitāciju, protams, neviens nav atcēlis, taču tā kā Arhimēds iegremdējoties noformulēja savu likumu, tad mēs zinām, ka nirējs zaudē no sava svara tieši tik, cik sver tā izspiestais ūdens. Dabā iekārtots, ka cilvēks ir diezgan ūdeņaina radība, tādējādi būs situācija, kad smaguma spēks būs pilnībā nokompensēts ar Arhimēda spēku (cēlējspēku). Nirējs šādā gadījumā ir nonācis bezsvara stāvoklī.

Asinis, kuras atradās apakšējās ekstremitātēs, gravitācija tagad vairs netur, un tās itin naski pārvietojas uz krūšu kurvi, kur jau tā normālos apstākļos ir 30% no kopējā asiņu daudzuma. Receptori sirdī, jeb precīzāk, tās labajā priekškambarī un plaušās fiksē paaugstinātu asiņu pieplūdumu un iedarbina Gauera – Henrija refleksu. Organisms cenšoties pasargāt sirdi no negaidītas slodzes samazina antidiurētiskā hormona (ADH) vazopresīna izdalīšanos kā arī aktivizē natriuretiskā peptīda (ANP) ražošanu. Šie procesi stimulē nieru darbību dodot komandu izvadīt no organisma “lieko” šķidrumu, pie reizes izvadot arī mums tik ļoti nepieciešamos elektrolītus kā nātrijs, kālijs, kalcijs. Šķidrums, patiesībā, šajā gadījumā galīgi nav lieks (jo mēs taču tajā momentā nedzeram), taču iestāstīt organismam, ka mēs redz' tagad nodarbojamies ar niršanu un pēc brītiņa no kājām pieplūdušās asinis turpat atpakaļ arī aizies, nu nekādi nesanāks. Tas pats attiecas arī uz aukstumu - perifēro asinsvadu sašaurināšanās un asins atplūšana uz krūšu kurvi, uzbudinājums, stress, adrenalīna pieplūde organismā, tas viss paaugstina nieru darbības intensitāti un tai sekojošo šķidruma un elektrolītu izvadi. Dārgais šķidrums tiek neatgriezeniski zaudēts arī elpojot no baloniem sausu gaisu, svīstot karstā dienā un staipot smago ekipējumu.

Rezultātā sanāk, ka ja mēs pirms niršanas nedzersim ,neveiksim organisma hidratāciju, tik un tā organisms atūdeņosies iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ. Rezultātā, ja jau virs ūdens organismā šķidruma daudzums nebija pietiekams, tad niriena laikā dehidratācijas iespaidā tas samazināsies līdz ļoti kritiskam līmenim un notiks tā saucamā visaptverošā organisma atūdeņošanās.

Cik tas ir nopietni? Pat ĻOTI! Daudz nopietnāk kā vairums spēj iedomāties. Dehidratācija beidzas ar dažādām problēmām, kuras tālāk izskaidrošu.

Nieres sāk izvadīt šķidrumu, un ka jau noprotat, tas notiek neizbēgami neatkarīgi no tā, vai organismā tas ir pietiekamā daudzumā vai nē. Rezultātā asinis kļūst biezākas un sākas eritrocītu salipšana. Paaugstinās asins recēšanas spēja līdz asinsvados parādās trombi.

Tālāk, ievērojami biezākās asinis nespēj uzņemt un transportēt pietiekamu daudzumu skābekļa un audiem, īpaši ja sākusies eritrocītu savstarpējā salipšana. Rezultātā sabrūk asins un skābekļa mikrocirkulācija audos. Krītas asins tecēšanas spēja. Organisma audos iestājas skābekļa bads. Šāds stāvoklis ļoti ātri noved pie nopietnām sekām, piemēram, šoka stāvokļa.

Paaugstināta elektrolītu izvade caur nierēm arī izraisa nepatikšanas. Sākas sirds – asinsvadu sistēmas darbības traucējumi, piemēram, aritmija un tahikardija, sākas muskuļu krampji, koordinācijas traucējumi un koncentrēšanās spējas zudums.

Statistika rāda, ka ap 80% DKS gadījumu ir tieši saistīti ar atūdeņošanos un nepietiekamu ķermeņa hidratāciju. Sabiezējušās asinis nav spējīgas savlaicīgi izvadīt niriena laikā uzkrātās inertās gāzes – slāpekli un hēliju. Piesātinājuma izzušanas periods būs ilgāks gan audos izšķīdušajām gāzēm, gan to burbuļiem. Tas ir, pat ja nirējs precīzi ievēros visus aprēķinātos dekompresijas vai bezdekompresijas plānus, viņam pastāv risks iegūt bīstamas formas DKS.

Nirējam ar samazinātu šķidruma daudzumu organismā samazinās noturība pret stresa situācijām. Pastāv lielāka varbūtība, ka slāpekļa narkoze iestāsies ātrāk, nirējam būs tieksme un neordinārām un neadekvātām izdarībām zem ūdens, būs apgrūtināta saprātīga reakcija un uzvedība uz apkārtnē notiekošo. Turpinot iesākto, palielinoties asins viskozitātei, ir traucēta centrālās nervu sistēmas apgāde ar skābekli, un man domāt, nav vajadzības īpaši skaidrot, kāpēc zem ūdens vajadzīga skaidra galva.

Cita, ne mazāk svarīga problēma ir mēģinājumi “izturēt līdz krastam / laivai, ja nu tā ir sanācis, ka zem ūdens savajadzējās... Pirmkārt, nirējam vairs nav baudījums no zemūdens pasaules, jo tas tikai domā, kad beidzot niriens būs gala un viņš tiks uz tualeti. Nepārtraukts un pieaugošs diskomforts padara nirēju ievainojamāku un viņš mazāk koncentrējas uz bīstamo apkārtnē kā arī uz savu pārinieku. Īpaši kritiski tas ir nirējiem, kas izmanto sauso hidrotērpu, taču nirstot nevelk absorbējošās bikses un nelieto urinatorus. Galējās situācijās urīna sastāvēšanās var izraisīt nopietnu nieru iekaisumu, traumēt nieru piltuvītes (Calices renales), kas savukārt izraisa nieru mazspēju.

Visas šīs problēmas iespējams novērst ērti un vienkārši. Viss, kas nepieciešams, uzņemt šķidrumu pirms niršanas. Ieteicams stundas laikā pirms niriena uzņemt 500 – 800 ml izotoniska vai hipertoniska šķidruma – minerālūdeni vai sulu bez biezumiem. Ja plānotais niriens ir sarežģīts un ilgstošs, uzņemamo daudzumu ieteicams palielināt līdz 1,5 litriem. Ir pieejami arī speciāli dzirdināšanas maisi, kuri pieļauj šķidruma uzņemšanu esot zem ūdens, niriena laikā. Neaizmirstiet patērēt pietiekamu šķidruma daudzumu arī pēc niriena.

UZMANĪBU! Tādi dzērieni kā kafija, stipra tēja, saldās limonādes, energotoniki un alkoholu saturošie, tikai pastiprina organisma dehidratāciju!

Ar urīna izvadi saistīto problēmu pirmie atrisināja tehniskie nirēji. Viņiem pirms katras iegremdēšanās tā darīšana ir īpaši aktuala. Nirieni nereti ir vairākas stundas un ciesties tik ilgi ir absolūti neiespējami. Īpaši ņemot vērā iepriekš aprakstītās cilvēka organisma īpašības. Ja slapjajā hidrotērpā izdarīt “mazo vajadzību” nav īpašu problēmu (ja neskaita psiholoģiskās), tad sausajā tērpā tas viss ir savādāk. Nācās padomāt. Pirmie nirēji sāka lietot absorbējošās bikses pieaugušajiem, ko mēs pazīstam arī kā pamperus (Procter&Gamble preču zīme patiesībā). Risinājums nebija slikts, taču ne ideāls. Absorbents spēj uzņemt tikai noteiktu daudzumu urīna, tas paliek mitrs un tamdēļ arī auksts. Arī no higiēnas viedokļa raugoties, tā ilgstoša izmantošana pilnā stāvokli nav diezko laba.

Tehnoloģiju attīstība gāja savu ceļu un radās speciālas urinēšanas sistēmas, ko mēs pazīstam kā P-valve. Ierīce ir vienkārša (kā jau viss ģeniālais) un sastāv no caurules ar piemontētu vienvirziena vārstu, kuru iestrādā hidrotērpā. Dzimumloceklim uzvelk speciālu, ar līmi pārklātu ārējo katetru, kuru savieno ar vārstu un problēma atrisināta. Uz šo brīdi ne tikai vīriešiem ir rasts risinājums, bet arī sievietes - tehniskās nirējas var apgādāties ar speciālu pielīmējamu higiēnisko silikongumijas iekārtu un netraucēti realizēt sen kārotos nirienus.

Secinajums! Dzert pirms niriena vajag! Un labāk “pieslapināt” jau tā slapjo tērpu vai ierīkot vārstu, jo tas viennozīmīgi būs lētāk kā katru reizi riskēt sabojāt veselību vai ārstēties radušos problēmu gadījumā.